Logos Multilingual Portal

Select Language



Albert Camus (1913-1960)

Albert Camus, son of a working-class family, was born in Algeria in 1913.
He spent the early years of his life in North Africa, where he worked a various jobs (in the weather bureau, in an automobile-accessory firm, in a shipping company) to help pay for his courses at the University of Algiers.
He then turned to journalism as a career. His report on the unhappy state of the Muslims of the Kabylie region aroused the Algerian government to action and brought him public notice.
From 1935 to 1938 he ran the Theatre de l'Equipe, a theatrical company that produced plays by Malraux, Gide, Synge, Dostoevski, and others.
During World War II he was one of the leading writers of the French Resistance and editor of Combat, then an important underground newspaper.
Camus was always very active in the theater, and several of his plays have been published and produced.
His fiction, including The Stranger, The Plague, The Fall, and Exile and the Kingdom; his philosophical essays, The Myth of Sisyphus and the Rebel; and his plays have assured his preeminent position in modern French letters.
In 1957 Camus was awarded the Nobel Prize for Literature. His sudden death on January 4, 1960, cut short the career of one of the most important literary figures of the Western world when he was at the very summit of his powers.


aktieris ir patiess melis
cilvēks ir vienīga būtne, kas atsakās būt par to, kas viņš ir
iespējams, ka preses brīvība visvairāk cietusi no pašas brīvības idejas lēnas degradācijas
intelektuālis ir cilvēks, kura prāts ir modrs pats par sevi
ir viena patiesi nopietna filozofiska problēma, un tā ir pašnāvība
ja saimnieks nevar iztikt bez sava verga - kurš no viņiem ir brīvs cilvēks?
jūs nekad nebūsiet laimīgi, ja turpiniet meklēt, kas ir laime. Jūs nekad nedzīvotu, ja jūs meklējat dzīves jēgu
jūs ziniet, kas ir šarms: veids kā saņemt atbildi jā neuzdodot nevienu konkrētu jautājumu
kā zāles pret dzīves sabiedrībā, es ieteiktu lielo pilsētu. Mūsdienās tas ir vienīgais tuksnesis sasniegšanās robežās
man sacīja, ka nedaudz cilvēku jānonāvē, lai radītu pasauli, kurā nevienu vairs nenogalinās
nākotne ir vienīgais īpašuma veids, ko kungi labprāt piešķir vergiem
nevis cīņa padara mūs par māksliniekiem, bet gan māksla liek mums cīnīties
nevis tas ir no svara, kas pateikts, bet gan tas, kas paliek nesacīts
panākumus gūt ir viegli, grūti ir tos saglabāt
politiku un cilvēces likteni veido cilvēki, kuriem nav ideālu un diženuma. Tie, kuriem piemīt diženums, nepiedalās politikā
radoši cilvēki ir pretstats civilizētiem cilvēkiem
šeit dzīvo brīvs cilvēks. Viņam neviens nekalpo
vienīgais reālais progress slēpjas prasmē pastāvīgi būt nepareizam
visas mūslaiku revolūcijas beidzas ar valsts varas nostiprināšanās